Valentīnai bail iziet no mājas, jo var attapties pavisam svešā vietā, nezinot, kā tur nokļuvusi
Kā tagad atceros - 1994.gada oktobrī bija ļoti skaists laiks un sēņu ka biezs. Esmu, pareizāk sakot, biju rūdīta sēņotāja un, ložņājot zem krūmiem man pirmo reizi mūžā nez kāpēc galvā iešāvās doma, ka tik kāds mūdzis neiekož. Mājās pārbaudīju, bet neko neatradu. Nākošajā dienā bija tāds kā nespēks, bet pēc nedēļas naktī pamodos no tā, ka sāpēja viss ķermenis, burtiski katra šūniņa. Toreiz man bija tikai 50 gadi, un pēc ilgāka bezdarba perioda nesen kā biju dabūjusi darbu, tāpēc dzēru tik aspirīnu un gāju uz darbu. Kļuva arvien sliktāk un pēc trīs dienām sāka sāpēt plecu muskuļi, rokas kļuva slābanas un sākās briesmīgas galvassāpes. Es nesaku stipras, bet briesmīgas! Poliklīnikas ārste teica, ka tā ir osteohondroze un nācās ņemt slimības lapu. Nedēļu paliku mājās, bet rokas vairs neklausīja, redze pasliktinājās, kājas kā vate, temperatūra pie 40 grādiem. Nosūtīja mani uz Gaiļezera slimnīcu, bet es vairs ārsta seju nespēju saskatīt. Pēc dažām dienām rokas vispār vairs neklausīja, sākās paralīze. Temperatūra 41,5 grādi. Murgos redzēju sevi ejam pa garu, tumšu tuneli ar spožām gaismām.
Slimnīcā sabiju 20 dienas, rokas bišķi atgāja - saģērbties varēju, bet matus saķemmēt nevarēju. Tad bija ilgs rehabilitācijas kurss Vaivaros , pēc kura atgriezos darbā, bet tas - fiziski smags. Un pēc nedēļas rokas atkal vairs neklausa. Atkal ielika mani uz mēnesi slimnīcā. Pievienojās otrās pakāpes hipertonija. Tad pusgads mājās un atkal mēnesis slimnīcā. Iedeva man 3.invaliditātes grupu, tātad varēju vēl strādāt. Bet katru gadu uz trīs nedēļām slimnīcā - izmeklēšanas, visādas procedūras. Tā es ārstējos septiņus gadus.
Nu man ir 2.invaliditātes grupa un rokas muskuļu atrofija, kas nozīmē - rokas ir ļoti vājas, piemēram, veļu nevaru pažaut, litra pudeli nevaru noturēt, smagāku tējas krūzi nevaru pie mutes piecelt. Un rokas ik brīdi var sākt nekontrolējami raustīties. Bet 5, 6 slimības gadā, tad gan biju pārbijusies, jo sākās īslaicīgi atmiņas traucējumi. Varēju iziet no mājas un attapties pavisam svešā vietā, nezinot, kur esmu, kā un kāpēc esmu tur atkūlusies. Baidījos viena kur iet. Par laimi, tas pārgāja un tagad atgadās ļoti reti. Taču pats trakākais ir tās mežonīgās galvassāpes. Ja nedēļu nesāp - esmu laimīga. Neviens man tās neārstē, jo nekādas citas zāles, izņemot analgīnu, es nevaru atļauties - tā invaliditātes pensija, paši saprotiet.
Bet ārstu konsīlijs man toreiz teica, ka man ir palaimējies, jo viņi esot domājuši, ka es neizdzīvošu, bet ja izdzīvošu, tad palikšu paralizēta. Bet redz, kustos vēl. Tiešām laimējies, jo slimnīcās guļot, esmu redzējusi, ka citiem vēl trakāk. Bija viens jauns puisis, kas ostā kokus uz kuģa krāva un viņam tur iekoda ērce, un pēc tam viņš vairs tikai ar kruķiem spēja paiet.
Lindas sargeņģelis bijis uzdevumu augstumos, jo, lai gan atmiņa vāja, pa dzīvi var skriet
1996.gada vasarā man bija 15 gadi. Vasaras brīvlaikā mēnesi dzīvoju laukos pie vectēva. Pēc kāda laika, kad jau biju atgriezusies mājās, man sacēlās 38 grādu temperatūra, bet nebija ne klepus, ne iesnas, kakls arī nesāpēja. Poliklīnikas bērnu ārste paziņoja diagnozi - visparastākais vīruss. Aptuveni nedēļu pavadīju gultā un pēc izveseļošanās metos iekšā vasaras dzīvē - aizbraucu uz sen gaidīto vasaras nometni, atgriezos un ar draugiem gatavojos svinēt savu vārda dienu 21.augustā. Pirms tam ar ģimeni un draugiem braucām nelielā ekskursijā gar Kurzemes jūrmalu, diemžēl, es neko daudz neredzēju, jo nespēkā nogulēju uz mašīnas aizmugurējā sēdekļa, visu laiku salstot, lai gan ārā bija tveice. Mājās atklājās, ka man temperatūra uzkāpusi līdz 40 grādiem (godīgi sakot, es pati to vairs neatceros, visu slimošanas procesu man rūpīgi atstāstīja mamma, jo pēc slimības mana atmiņa ir pasliktinājusies). Tad mamma mani veda jau pie cita ārsta, kurš paziņoja, ka jābrauc uz infektoloģijas slimnīcu. Dienu pirms manām lielajām svinībām!!! Mēģināju vēl ar dakteri sarunāt, lai palaiž mani mājās nosvinēt vārda dienu un tad gan pati paklausīgi došos uz slimnīcu. Izdevās - tikai ar noteikumu, ka aizbraukšu uz slimnīcu nodot analīzes. Taču tiklīdz biju slimnīcā, mani noguldīja uz ratiem un uz palātu prom. Mammai ārsti teica - tad jau redzēs, izdzīvos vai ne, bet solīt neko nevar, jo diagnoze ir ērču encefalīts ar meningītu vidēji smagā formā. Turklāt - iegūts no piena, tātad no manu vecvecāku tikko slaukta govs piena, jo kazas pienu es nelietoju. Gotiņai uztaisīja analīzes un, diemžēl, ātri no viņas atvadījās.
Pirmās divas nedēļas nogulēju tā, ka neatceros neko, vien mazus fragmentus, piemēram briesmīgo punkciju mugurā. Bija jāguļ pilnīgā mierā un klusumā, nedrīkstēja skanēt radio, nākt ciemiņi, kur nu vēl lasīt. Pēc tam vēl mājās bija gultas režīms. Uz skolu aizgāju tikai oktobra beigās un no pamatskolas eksāmeniem mani atbrīvoja. Ļoti sāpēja galva, bija grūti koncentrēties. Ar laiku pārgāja, tikai kļuva grūtāk atcerēties lietas. Šobrīd arī man pa brīdim iesāpas galva un ir nelielas koncentrēšanās problēmas, bet es neesmu pārliecināta, vai tā nav visiem cilvēkiem, tāpēc īpaši to uz slimības rēķina nenorakstu. Tikai atmiņa gan ir kļuvusi ļoti slikta. Bet arī tur var atrast pozitīvo - savu mīļāko grāmatu ar trīs mēnešu intervālu varu lasīt kā no jauna! Katrā ziņā savam sargeņģelim saku lielu paldies, jo klausoties citu slimnieku stāstos, manējais šķiet kā tāda stiprāka gripiņa, jo varu skriet pa dzīvi tālāk.
Jānis bija mežkopis, tagad 1.grupas invalīds
Nu jau vairāk kā 15 gadi pagājuši, kopš mana dzīve apstājās un faktiski sāku mācīties to dzīvot no jauna. Jau pilnīgi citu - invalīda dzīvi, kur katra nedaudz atgūta kustība ir liels sasniegums.
Sākās tas pēkšņi ar augstu temperatūru, naktī atņēma vienu roku, tad otru, un arī kakla muskuļi vairs neklausīja. Reanimācijā nogulēju trīs nedēļas, brīžiem pie apziņas, bet biežāk murgu stāvoklī. Rokas nemaz nevarēju pakustināt un galvu arī nē - kā nolika, tā arī gulēja. Kājām kustējās tikai pirksti. Pēc tam ārstējos parastā slimnīcā, kur pēc diviem mēnešiem mani sāka stutēt uz kājām. Bet staigāt sāku tikai pēc kāda pusgada.
Tagad kreisā roka kā paralizēta, tikai pirksti kustas, labo kustināt varu, bet augstāk par jostas vietu pacelt nevaru. Paēst varu, ar ceļgalu roku pieceļot pie mutes. Cilvēks jau daudz ko var iemācīties. Bet vispārējā muskulatūra ļoti pasliktinājusies, mugurkauls netur, brūk kopā, jo augšējās muskulatūras masa zaudēta par 80%. Svarā nokritos no 75 uz 55 kilogramiem. Galvu grūti noturēt, kādu brīdi ejot, gribas atbalstīt zodu. Uzlieku manšeti, bet pagrūti ir. Uznāk galvassāpes. Aknas no tām lielajām zāļu devām pabojātas. Vārdu sakot, visas organisma funkcijas pabojātas.
Notika tas 1989.gada maijā, bet nekādi lielie uzlabojumi kopš tā laika jau nav. Cik pats uztrenējos, tik. Man tagad ir 62 gadi un 1.invaliditātes grupa. Kopš tā laika strādāt vairs nespēju. Biju mežkopis un taisni tolaik cīnījos, lai mežrūpniecības saimniecībā strādājošajiem veiktu potēšanu pret ērcēm. Jo laukos jau toreiz nemaz tā nevarēja sapotēties, kas gribēja. Sarakstu vajadzēja apstiprināt epidemioloģijas stacijā. Un tā redz tas notika - pašam man arī iekoda. Bet to ērci es nemaz neredzēju.
